Kosmiskās rotaļas
Kosmiskās rotaļas ir mūžīgas. Bet mūsu maskas – laicīgas. Vienu brīdi esam jokdari, bet otru – jau profesionāļi, dažam labam visu mūžu paliekam bērni, bet kādam citam – neveiksminieki.
Kādreiz šo muižu pārvaldīja Platons Zubovs. Viņam arī bija daudz masku: ģenerālis-anšefs, grāfs, valsts un kara darbinieks, kā arī imperatores Katrīnas II favorīts. Un, ciemodamies pie imperatores, viņš noņēma visas maskas un stundām ilgi no pils laida pūķus. Apkārtējie mēdza sacīt: “Tukša un bērnišķīga nodarbe, jums, jūsu gaišība, nepiestāv tādas rotaļas.”
“Nekā nebija, es šeit zinātnei datus vācu, es kā es, kā Bendžamins Franklins, Bartolomejs Jākobs Bekars vai Džozefs Prīstlijs mēģinu noskaidrot, kā no pūķiem iegūt elektroenerģiju,” atcirta viņiem Platons Zubovs, ja ne balsī, tad vismaz domās noteikti.
Cilvēki tikai raustīja plecus, redz, nav nopietna grāfa un ģenerāļa maska. Bet mēs paskatāmies uz šo Platona muižu. Vai redzat virs tās pūķus? Vai redzat, kā divi smagi grifi paceļas no kāpņu ieejas? Platona pūķi plivinās, bet divi grifi, iejūguši Sauli, met lokus virs pils. Kosmiskās rotaļas virs Šauļiem.
Un kā tajā brīdī izskatījās Platona seja? Varbūt tā līdzinājās kādai no šīm Simonas Bagdonaites-Gulbinienes radītajām, kas guļ jums zem kājām?
Koordinātas: 55.9357943, 23.3128609