Homo ludens. Cilvēks, kas spēlējas
Stikla pērlīšu spēle pedagoģiskajā provincē. Tiesa gan, Šauļu apkārtnē bija gandrīz vai piecas Zubovu uzturētās pedagoģiskās iestādes, tādēļ varbūt par tādu pedagoģisko provinci to nemaz nevar dēvēt. Bet šo meiteņu ģimnāziju vara nevēlējās, kaut gan, vai tā ir vienīgā lieta, ko Zubovi darīja pretēji varu vēlmēm? “Atdevu šai ēkai savus ķieģeļus, savu zeltu un sudrabu, bet tu, Vikiņ, spēlējies,” Aleksandra Zubova glāsta garos un taisnos meitenes matus.
“Vai man būs jāiet uz baznīcu un jālūdzas caram?” jautā meitene.
“Nē, uzrakstīju viņam vēstuli, lai vairs neliek cilvēkiem darīt to, kam viņi netic.” Meitene apskauj Aleksandru.
“Varu jums atdot šo medaļu,” saka Viktorija un sniedz savu pasaules šaha čempiones zelta medaļu.
“Nevajag, Vikiņ, nevajag, priecājies pati. Bet tagad ej, spēlējies un mācies, radi pasauli.” Meitene pieceļas, spoguļi sāk griezties, un skati saraustīti mainās. Apjukums ģimnāzijas koridoros, bruņoti vācu karavīri ar dūrēm sit meitenes, siksnu sprādzes dūc virs viņu galvām, bet bērni drūzmējas koridora galā un dzied Lietuvas himnu. Karavīri vēl vairāk satrakojas, viņu sejas dusmās top sarkanas, viņi pa kāpnēm stumj bērnus laukā no skolas, jo vēlas šeit ierīkot savu štābu. Bet visi turpina cīnīties par savu skolu, par pilsētu un brīvību. Viens no vecākiem rokās tur sarkanu akmeni, vai tik ne to ar slēdzeni vidū? Bet nekas vairs nav redzams, uz spoguļa kaut kas uzšļakstījās, un dzirdams vien kareivja kliedziens. Skats pazūd, bet nekas nekur nepazūd, ja vien mēs atceramies, ja vien mūs nekas nešķir, izņemot laiku. Aleksandras skatiens ir dziļš un rāms, bet sarkanais metamais kauliņš tik griežas un griežas.
Koordinātas: 55.934333, 23.310111