Princese Turandota. Šauļu Valsts drāmas teātra 90-gadei
Mēs izknibinām cauri sekrētu un atrodam tur savu masku, ko atstājām laika vaskā. Laika vaskā paliek viss, tikai ne visu redzam. Šauļu Valsts drāmas teātris 1931. gadā tika atvērts ar Karlo Goci (Carlo Gozzi) izrādes “Princese Turandota” pirmizrādi. Reda un Arūns Oginti no šīs izrādes maskā saliek daudz mazu masku – Šauļu teātra aktieru sejas. Aktiera seja ir nepārtraukti mainīga maska, kas piespiež mums bez liekulības paskatīties pašiem uz sevi. Atceroties, ko grāfiene Aleksandra Zubova rakstīja caram: liekulība maitā bērnu psihi. Bet maska teātrī nav liekulība. Uzliekot masku, it kā topi par citu, kļūsti par liela, neredzama spēka daļu un dodies cīņā ar tumsu. Traģēdijas mūza Melpomene ar dziesmām spēcināja cilvēku garu, kad viņiem uzbruka nelaimju tumsa.
Ar katru paaudzi grāfu tituls Zuboviem kļuva arvien mazsvarīgāks, arvien vairāk tas pārvērtās maskā, kas guberņas pagrabos no cara žandarmiem ļāva noslēpt lietuviešu presi. Kurš gan uzdrošināsies ielaisties konfliktā ar grāfiem?
“Nekas nerodas no nekā,” saka Aleksandra. Tas nozīmē, ka nekas nekur arī nepazūd, tikai skatās no augšas, no debesu balkoniem. Ja vien mēs paši paceļam galvas, ja vien mēs atceramies. Šajā Ogintu darbā aktieris Prans Pjauloks (Pranas Piaulokas) gan raugās debesīs uz vienu masku, gan vienlaikus no debesu balkona skatās uz leju. Pārējie pagaidām, tieši tāpat kā mēs visi, skatās tikai uz debesīm.
Koordinātas: 55.9329525, 23.3123808