Dialogs
Ikviens mākslas darbs ir atslēga uz citu realitāti. Dažreiz arī uz vēsturi. Visapkārt atrodas daudz atslēgu uz pagātni. Zubovu pils, Zubovu parks un Kastaņu aleja.
Kastaņu aleja bija vārti uz Zubovu muižas teritoriju, kurā mēs pašlaik stāvam. Vārti, acīmredzot, bija arī uz parku, ko Zubovi 1923. gadā uzdāvināja pilsētai ar nosacījumu, ka tas tiks izmantots kā publiski pieejams pilsētas parks.
Bez Zubovu pils un viņu darbošanās mūsu, šauļiešu, rokas būtu ievērojami tukšākas.
Bet kādas atslēgas varētu pastāstīt par Zuboviem?
Šīs rokas Irēnas un Viļa Šļužeļu darbā dod atslēgu un uzticas otram. Vai uzticējās grāfs Platons Zubovs? Atslēdzam vienu leģendu.
Grāfs savā bibliotēkā rokās tur grāmatu un smaida. “Ak, kā viņi trin mēles par mani, ak, kā trin! Un tie rakstnieki niekus melš. Kuram gan rūp viņu izgudrojumi? Patiesībā visiem tikai skauž. Šausminās – kā gan imperatore varēja tādu neveiksminieku, tādu pienapuiku izvēlēties. Tad lūk, tieši tā. Visi šeit ir kazanovas, mīļākās skaita – jaunas, dumjas, tās, kuras vēl savas dzīves un laimes meklējumos. Bet jūs pamēģiniet savaldzināt sešdesmitgadīgu impērijas valdnieci un tad runājiet. Un neaizmirstiet, ka jums ir tikai viena iespēja. Viena. Paši jūs esat neveiksminieki. Skauģi. Un atriebēji. Visi man uz pirkstu galiņiem staigāja, visi, pat pats Suvorovs, sāp, acīmredzot, vēl joprojām. Viņi saka – acis. “Viņa acis bija kā magnēts.” It kā es un manas acis būtu atsevišķas, savā starpā nesaistītas lietas. Ja cilvēks iekšēji ir tukšs, tad arī viņa acis būs tukšas kā dzimtcilvēka lopam, kas kritis no mēra. Skatienu nepaslēpsi ne zem kādas maskas. Viņa noticēja manām jūtām. Tātad jūtas bija.”
Grāfs beidz lasīt grāmatu: “Kur atslēgas? Atslēgas, manas atslēgas!” satraukumā mētājas mirstošais barons Aleksandra Puškina traģēdijā “Skopais bruņinieks”. Runā, ka Puškins to baronu radīja pēc leģendām un anekdotēm par Platona Zubova skopumu vecumdienās. Šeit ir viņa atslēga, šeit, zem jūsu kājām, ņemiet un atslēdziet vēstures dārgumu lādes.
Koordinātas: 55.9359136, 23.3127378